Izskanējis starptautiskais projekts „Mūzika vieno!”

5. jūnijā tiešsaistē notika virtuāls koncerts “Mūzika vieno” ar latviešu un vācu bērnu un jauniešu piedalīšanos. Latviju pārstāvēja pamatskolas „Rīdze” mūsdienu deju grupa „Rīdze” ar sešām Ievas Rudzītes horeogrāfijām, kā arī Rīgas 6. vidusskolas klavieru klases audzēkņi.

 

Pārdomās par projektu, tā īstenošanu dalās pamatskolas „Rīdze” mūsdienu deju grupas „Rīdze” vadītāja, kā arī Rīgas 6. vidusskolas klavierskolotāja Ieva Rudzīte.

Reizēm nāk prātā tas melnais humors, ka vairums cilvēku, kuri nogrima kopā ar „Titāniku”, bija bagāti un veseli, bet viņiem pietrūka veiksmes. Man šogad veiksme uzsmaidīja būt par starptautiska projekta vadītāju, biju cilvēks–orķestris. Projekts „Mūzika vieno!” guva atbalstu Gētes institūta Minhenē organizētajā kultūras projektu konkursā. Tajā piedalījās divas Latvijas skolas un divas Vācijas skolas: pamatskolas „Rīdze” mūsdienu deju grupa „Rīdze” ar sešām Ievas Rudzītes horeogrāfijām, Rīgas 6. vidusskolas klavieru klases audzēkņi, kā arī pianisti no Mūzikas skolas “Amadeus” Falkenzē un Oberhavelas Mūzikas skolas ar pedagogu Normundu Leitlantu. Rezultātā 5. jūnijā klajā nāca virtuāls koncerts ar latviešu un vācu bērnu un jauniešu piedalīšanos. Vācu jaunie mākslinieki atskaņoja J.S. Baha, L. van Bēthovena, E. Grīga un F. Šopēna skaņdarbus, savukārt latvieši bija izvēlējušies tādus pašmāju komponistus kā J. Graubiņš, A. Žilinskis un Imants Kalniņš, kura mūzika tika gan spēlēta uz klavierēm, gan izdejota dejā „Velniņi”.

Nopietna lieta bija projekta pieteikuma rakstīšana. Tas bija vairāku nedēļu darbs, kurā bija vajadzīgas gan rekomendācijas vēstules no nozares speciālistiem, gan līdzšinējās mākslinieciskās darbības video paraugi, gan detalizēts apraksts par katru koncerta dalībnieku, gan spēja pierādīt, ka bez Gētes institūta šis projekts nav realizējams. Tu vari sēdēt visos špagatos, dejot kā Pina Bauša vai Barišņikovs, spēlēt klavieres kā Reinis Zariņš, bet, ja nevari uzrakstīt tādu projektu, lai vāciešiem aizraujas elpa, tad atbalstu savai idejai nesaņemsi. Jābūt arī lieliskām valodu zināšanām vai būt draugos ar kādu tulku: projekts bija jāraksta vācu valodā, bet līgums ar Gētes institūtu bija angļu valodā.

Pirmais secinājums: pie konkurētspējīga deju grupas vadītāja un klavierskolotāja profesijas mūsdienās pieder arī prasme uzrakstīt projekta pieteikumu, kas garantē finansējumu tavai radošajai iecerei.

Man ir divas izglītības un divas profesijas: esmu pamatskolas „Rīdze” mūsdienu deju grupas „Rīdze” vadītāja un horeogrāfe un Rīgas 6. vidusskolas klavierskolotāja. Abus darbus ļoti mīlu, un uzskatu, ka tie viens otru papildina, jo tos vieno mūzika. Kad uzzināju par projektu, man uzreiz bija skaidrs, ka tajā piedalīsies gan „Rīdzes” dejotāji, gan mani klavierskolēni. Sarežģītajos attālināto mācību apstākļos ir vajadzīgs mērķis, lai turpinātu attīstīties un nezaudētu motivāciju tālākai mākslinieciskajai darbībai. Deju grupai „Rīdze” katrā no tās 27 pastāvēšanas gadiem ir bijis kāds ceļojums – dalība ārzemju festivālā, konkursā vai koncertturnejā. Pandēmija pateica: tev būs dejot savā istabā un tev nebūs ceļot! Šis brīnišķīgais projekts bija laba alternatīva ceļojumam.

Otrais secinājums: pandēmijas apstākļos mērķim – attālinātam koncertam, konkursam vai festivālam – ir sevišķi svarīga nozīme, lai talantīgie bērni turpinātu un nepamestu iesākto. Bez mērķa – nu nekā!

Pedagogs, kurš visu laiku turpina mācīties, ir kvalitatīvas izglītības stūrakmens. Gatavojot savus dejotājus un klavierskolēnus koncertam, es šajā projektā nemitīgi mācījos jaunas lietas. Interesants un darbietilpīgs process bija sižetiem atbilstošu filmēšanas vietu meklēšana kopā ar operatoru. Mērķis bija parādīt gan Rīgas skaistumu koncerta pieteikumā – Brīvības pieminekli, Laimas pulksteni, Latvijas Nacionālo Operu un baletu, ziedošos parkus –, gan to, ka Pamatskola „Rīdze” un Rīgas 6. vidusskola atrodas pilsētas centrā, urbānā vidē. Tieši tāda bija mana ideja – meitenes dejo skolas priekšā, bet pie Z.A. Meierovica bulvāra pieturas piebrauc autobuss, izkāpj pasažieri, garām iet gājēji, notiek pilsētas dzīve. Pēc koncerta atsauksmēs saņēmu daudz komplimentu tieši par filmēšanas vietu izvēli. 

Tāpat pati filmēju lielāko daļu projekta sižetu, biju aizkadra balss latviešu un vācu valodā, veidoju latviešu subtitrus sižetiem vācu valodā, pavadīju garas stundas, strādājot ar montāžas režisoru, pat dekorēju savu auto kā kāzu mašīnu un braucu ar aizmugurē piesietām konservu bundžām, jo tas bija nepieciešams vienam no priekšnesumiem. Pirmo reizi saskāros arī ar tiešsaistes koncerta autortiesību kārtošanu.

Tomēr visvairāk man patika rakstīt koncerta scenāriju, un šeit vēlos ar labu vārdu pieminēt Latvijas Kultūras koledžu, kurā topošajiem deju kolektīvu vadītājiem savulaik bija jāapgūst arī šādi kursi: kultūras vēsture, mākslas vēsture, teātra vēsture, literatūra, klavierspēle, runas kultūra, scenārija veidošanas metodika. Bez šiem priekšmetiem manā studiju laikā nevarēja kļūt par deju kolektīva vadītāju! Tas viss veidoja deju skolotāju par vispusīgu, kulturālu cilvēku, kam nav sveši ne Šekspīra, ne Kamī darbi. Novērtēju, ka man bija jāizlasa tie grāmatu kalni.

Trešais secinājums: tev nebūs beigt mācīties, kamēr vien tu dzīvo un māci citus.

Spēja riskēt un uzņemties atbildību ir projektu vadītāja ikdiena. Tā kā deju nodarbības no aprīļa beigām bija atļautas tikai ārpus telpām, dejotāju darbs bija pilnībā atkarīgs no laikapstākļiem. Šogad maijs bija auksts un lietains, un mēs trenējāmies vējjakās. Beidzot, uzticoties laika ziņām, sagaidījām dienu, kad nelīs, lai filmētu deju „Lietus pierunāšana”. Laiks bija vēss, dejotājām plānas kleitiņas, virsū vējjakas. Es vēl tajā dienā speciāli dejai nopirku vienādus lietussargus, ja nu sāk līt. Tiešām arī sāka līt, bet mēs pielāgojāmies un stundas laikā iestudējām deju, rokās turot lietussargus. Tad devāmies uz Mākslas muzeju, kur bija paredzēts filmēt. Lietus mitējās un sāka spoži spīdēt saule. Tā nu filmējām deju bez lietussargiem un vējjakām.

Dažādu iemeslu dēļ mums tā arī neizdevās nofilmēt koncertam deju „Velniņi”, kas deju grupas repertuārā ir jau 25 gadus. Tā vietā nolēmām dot skatītājiem ieskatu vēsturē, samontējot dejas ierakstu no 1997., 2009. un 2019. gada arhīvu materiāliem.

Ceturtais secinājums: šādā projektā jābūt ļoti elastīgam, jo visu veidu apstākļi, tostarp laikapstākļi, var mainīties vienā brīdī. Visu nav iespējams paredzēt.

Nenovērtēsim par zemu tiešsaistes koncertus! Tie prasa tādu pašu ieguldījumu un atdevi kā klātienes pasākumi, ja ne vēl lielāku.

Aicinu visus deju un mūzikas jomas kolēģus bez maksas noskatīties mūsu koncertu, kas būs pieejams tiešsaistē līdz 5. jūlijam, un iedvesmoties saviem projektiem. Veidojiet šādus koncertus, un tā būs brīnišķīga reklāma jūsu skolai, milzīgs prieks jūsu audzēkņiem un viņu vecākiem un liels gandarījums jums pašiem!

Musik verbindet! Mūzika vieno!