Ciklā “Iepazīsimies!” saruna ar skolotāju Initu Reimandovu

Iepazīsimies! Uz sarunu mākslinieci, skolotāju Initu Reimandovu aicināja Rīgas Interešu izglītības metodiskā centra galvenais speciālists vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas jomās Elita Kalnača

  E.K. Ir laime pazīt Initu Reimandovu! 2021. gada septembrī Inita aicināja uz jubilejas personālizstādi Sēļu muižā “…ir laime satikt Tevi”, kur varēja redzēt arī Initas skolotāju, kolēģu, draugu, Mākslinieciskās jaunrades centra “Praktiskās Estētikas skola” un Rīgas 64.vidusskolas audzēkņu un kolēģu mākslas darbus. Izstāde Sēļu muižā atklāj un pasaka tik daudz par Initu Reimandovu kā radošu mākslinieci, aizrautīgu kolēģi, dedzīgu skolotāju un pozitīvi piepildītu cilvēku, gudru un interesantu sarunu biedru ar kuru prieks satikties!

Apsveicu Tevi ar skaisto dzīves jubileju un radošo pasākumu!

Ir pagājis laiks, kopš izstādes Sēļu muižā. Atsaucoties uzaicinājumam, tiekamies  pie Initas porcelāna apgleznošanas darbnīcā Mākslinieciskās jaunrades centrā “Praktiskās Estētikas skolā”. Un tie ir svētki, par ko parūpējusies Inita, lai tikšanās būtu vērtīgāka, interesantāka, skaistāka un garšīgāka!

Sākumā Inita iepazīstina ar visu, kas īpaši nozīmīgs, ko paņēmusi līdzi, arī savas “dārglietas’’! Katrai lietai savs īpašais stāsts!  Noskaņai tiek aizdegta svece, kura ielikta svečturī ar savu īpašo stāstu: Reiz keramikas darbnīcā “Ķīpsalas keramika” ieradies eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dēls Kārlis Freibergs ar svečturi un lūgumu, izgatavot keramikas svečturus pēc līdzi paņemtā parauga.  Lūgums tika uzklausīts un keramikas svečturi izveidoti! Šodien aizdegtā svece  deg toreiz  Kārļa līdzi paņemtajā un dāvinātajā svečturī! Uz Initas jautājumu: “No kādiem traukiem ēdīsim?” , atbildu: “No visskaistākajiem!”. Izvēlamies Initas audzēknes Marikas Krastiņas veidotās porcelāna lapiņas “Zāles stiebri rotājas…”, darbs, kas bija izstādē “Radi rotājot”. Un turpinām sarunu.

Šis būs stāsts par Initu,  personībām un vietām, kas būtiski ietekmējušas Initas radošo dzīvi,  izvēles un dzīves ceļu.

 E.K. Kas ir Inita Reimandova? Kā aizsākās mākslinieces ceļš?

I.R. Inita ir brīnišķīgs vārds, ko uzdāvināja mammīte, lai padomju laikos varētu svinēt trešos Ziemassvētkus, tas ir datumā, kad Initai vārda diena. Ir arī leģenda par uzvārdu – Reimandova, ko tētis savulaik tulkojis no japāņu valodas.

Keramiķes ceļš pasaulē un māksla mīlēt mālu aizsākās darbnīcā “Ķīpsalas keramika”, kas bija nozīmīgs Latvijas keramiķu mākslas centrs, pie izcilās keramiķes Silvijas Šmidkenas. Tieši šeit 1989. gada maijā izvirpots pirmais māla podiņš, kur apakšā  uzrakstīts: Inita būs keramiķe! Uz šī vēsturiskā Initas virpotā māla podiņa ir arī Silvijas Šmidkenas rakstīti vārdi: Brīvību Tēvzemei nelūdzam, pieprasām! Silvija Šmidkena ir mana māla mamma, kas ievedusi māla pasaules burvībā.

1995. gadā bija iespēja pieteikties konkursā uz “Ķīpsalas keramikas” darbnīcas brīvajām vietām un laimējās ar Astru Krūmiņu nokļūt 7.telpā “Ķīpsalas keramiķu” pulkā. 1998. gadā pabeidzu Latvijas mākslas akadēmiju un tā kļuvu par pilntiesīgu diplomētu keramiķi, šķita tūlīt tik sāksies lielā māksla, bet Dievam labpatika salikt savus komatiņus.

E.K. Kā radās doma – būt kopā Sēļu muižā?

I.R. Izstāžu dzīve sākās, kad palika 25 gadi, pirmā personālizstāde “Daudz laimes dzimšanas dienā” notika “Ķīpsalas keramikas” otrā stāva izstāžu zālē. Kad tuvojās 50, zemapziņas sajūta pateica:  Ir skolotāji, kuriem gribas pateikt paldies! Ir skolnieki, kas jau ir mākslinieki! Ir vieta, kas der jubilejas izstādei! Tā radās doma par mākslas svētkiem ”…ir laime būt ar Tevi!” un izstādi “…ir laime satikt Tevi!” Sēļu muižā. Sēļu muižas – kultūras centra vadītāja Ināra Blūma pazīstama kopš 2004. gada, kad piedalījos keramiķu simpozijos Vaidavā. Tā sākās mīlestība ar Vaidavas keramiku.

Mākslas svētos un izstādē satikās mani mākslas dzīves skolotāji – keramiķe Silvija Šmidkena, mani vecāki mākslā – gleznotāja Maira Veisbārde, tēlnieks – Andris Bērziņš; mani kolēģi, skolotāji, padomdevēji mākslā – Helga Ingeborga Melnbārde, Līga Skariņa, Dace Blūma, Inese Līne, Inese Brants, mana mammīte tautas daiļamata meistare aušanā Ingūna Reimandova, mani darba kolēģi un audzēkņi.

Sēļu muižas kompleksā tika iekārtotas piecas izstādes – klētī manu audzēkņu darbu izstādes – Rīgas 64.vidusskolas vidusskolēnu Latvijas Kultūras kanona interpretāciju izstāde, Mākslinieciskās Jaunrades centra “Praktiskās Estētikas skolas” porcelāna apgleznošanas pulciņa dalībnieku izstāde, bijušo skolēnu darbu izstāde, kas tagad paši jau LMA absolventi. Manas māla mammas Silvijas Šmidkenas darbu izstāde un kolēģu, un draugu gleznu un radošo darbu izstāde.

Muižas izstāžu zālē manu skolotāju mākslās ekspozīcija, velvju zālē mana jubilejas personālizstāde.

Izstādē izlikti darbi no studiju laikiem Mākslas akadēmijā, gan darbi no Zvārtavas porcelāna simpozija, kā arī jauni darbi, speciāli radīti Sēļu muižas velvju zālei. Ekspozīciju papildināja fotogrāfijas, kur redzams mans Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura darbs, darbi, kas radīti Tokonamē, Japānā, Starptautiskajā mākslas keramikas darbnīcā 2003. gadā, Latvijas aktieru asociācijas gada balva, kopš 1998.gada un darbs “Kannas un krūzes”, kas atrodas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā Rīgā. Kādreiz bija sapnis par izstādi Rīgas pils velvju zālē un tas īstenojās Sēļos.

E.K. Mākslinieciskās jaunrades centrā “Praktiskās Estētikas skola” vadi izglītības programmu “Porcelāna apgleznošana”, Rīgas 64.vidusskolā esi vizuālās mākslas skolotāja, “Formas dizaina”  un “Karatē” skolotāja.

E.K. Šeit vieta un laiks, kad jāpiemin Initas līdzpaņemtās “dārglietas” un arī, kā Inita saka, “joku stāsts”. Uz galda nolikta 1999.gada 28.jūnija “Neatkarīgā RĪTA AVĪZE”, kur rubrikā – Dzīvoju šeit un tagad – publicēts Kristīnes Zobenas raksts “Initas Reimandovas divas sejas”. Keramika un karatē kā māksla sievietes dzīvē. Tas ir gadu pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas. Bet šodien, šeit un tagad ar Kristīni Zobenu-Zālīti viņas ir kolēģes, kas kopā strādā!

E.K. Kā aizsākās skolotājas ceļš? Kāda ir audzēkņu interese par mākslu, par mākslinieka profesiju? Kāda ir starpība un ieguvumi darbā interešu izglītībā un vispārējā izglītībā?

I.R. Kā jau pedagogu ģimenē, arī es bērnībā gribēju kļūt par skolotāju. Skaidri zināju, ka nebūšu mediķis; bet tagad varētu arī fizioterapiju studēt, izvēlēties pedagoģiju būtu bijis vieglāk, bet vajadzēja Mākslas akadēmiju un pateicoties mākslas studijām esmu mēnesi dzīvojusi Japānā, kas ir bijis viens no skaistākajiem notikumiem.

Vizuālās mākslas skolotāja ar LMA diplomu esmu kopš 2003. gada Rīgas 64. vidusskolā, bet jau 11. klasē mācoties Rīgas 64.vsk., sāku strādāt par pagarinātās grupas skolotāju. Kopā ar izcilāko skolotāju Eleonoru Ginteri vadījām  ODP (oktobrēnu draugu padomi), 6. un 7. klases dienas nometnes skolā, laikā kad viss tika ”ieģērbts pionieru kaklautos” ar devīzi “Esi gatavs!”, sporta un radošajās aktivitātēs izcili izdevās izveidot un ielikt radošus pasākumus – karnevālus, pankūku balles, putnu dienas un citus, kas bija vērtīgākais kas varēja būt skolas laikā, piepildītas pēcpusdienas ar pašu organizētiem un vadītiem pasākumiem. Ar lielu apbrīnu novērtēju kā tajos padomju laikos, varēja eleganti stāvēt pāri visam “padomiskajam” un iemācīt patiesās dzīves vērtības. Pēc vidusskolas absolvēšanas strādāju Rīgas 85. vidusskolā, man tikko kā bija palikuši 18 gadi.  Uz skolu praksē nosūtīja Latvijas Universitātes studentus, pati tikko beigusi vidusskolu, pasniedzu vizuālo mākslu un biju Latvijas pionieru organizācijas pionieru vadītāja, pirms sākās skautu un gaidu kustība skolās un man bija jāvērtē topošie skolotāji, pati bez pedagoģiskās izglītības, bet ar pieredzi! LMA bija seši, septiņi studenti uz vienu vietu, tādēļ pēc parastās vidusskolas beigšanas bija krietni jāpacenšas, lai iestātos Mākslas akadēmijā.

Tā nokļuvu “fabrikā”, kuru sauc par skolu. Esmu “iesprūdusi” līdz šai dienai, fantastiska pedagoģiskā pieredze, bet pedagogs vai nu ir sirdī, vai nav. Kā teica, mana matemātikas skolotāja Sandra Simanoviča, aicinot strādāt uz Rīgas 64.vidusskolu – galvenais, skolotājam jābūt labam cilvēkam.

E.K. Būt skolotājam ir būt ar vēlmi savas zināšanas un prasmes nodot nākamajām paaudzēm, pamodināt mākslas mīlestību un kādu ievirzīt profesionālajā mākslas ceļā.

I.R. Mākslas skolotāja misija, mērķis un uzdevumi ir radīt interesi un patiku par mākslu, lai skolēnu “ievilktu”, ja pats nekļūst par mākslinieku, lai kļūst par mākslinieka klientu. Šo daudzo gadu gaitā ārkārtīgi daudz talantīgi jaunieši mākslās ir izvēlējušies mākslas ceļu dzīvē. Ikdienā svarīgi ir lai katrs var pārliecināties, ka darot var iemācīties un panākt labus rezultātus, neatkarīgi no talanta! Talants vēl nav rādītājs, svarīgs ir ieguldītais darbs un laiks.

No pieredzes. Skolēniem reizēm liekas: Fui! Priekš kam?! Tas nav labi! Beigās: Kāds bija uzdevums?  Grūts?  Jā. Rezultāts? Patika. Iedodot rokās instrumentus, pilnveidojot varēšanu, patika attīstās.

E.K. Reize, kad pieminēt Initas līdzpaņemtās “dārglietas”!  36 audzēkņu darbi, kur uzplaukst un atveras bērnu radošums un varēšana, kur ikviens un visi  kopā veido krāsainu, dekoratīvu, acīm tīkamu kopkompozīciju, rada gandarījuma sajūtu gan autoriem, gan skolotājai!

I.R. Protams, covid laiks ir pabojājis to, ko var klātienē. Šajā mācību gadā savējiem klātienē centos iedot tos instrumentus, ko vislabāk var klātienē. Ieinteresētie arī attālināti lieliski tiek galā ar visu, bet ir daļa skolēnu, kam gribēšana pazudusi. 6. klase šogad –  tas ir mans prieks!

Uzdevums 6. klasei: Atspiest koku rudens lapu kompozīcijas – laukuma klājošo un centrālo, izmantojot pamatkrāsas. Vienā uzdevumā krāsu mācība, atspiešana – grafikas pamats, mākslas veids, un pēc tam bagātinājām ar līniju laukumu, apgūstot kontrastu, līdzsvaru, laukuma ieklājumu. Ja vienreiz to darījis, iepazinis, zinās arī citu reizi izdarīt! Un vēl labāk! Darbi rotā vizuālās mākslas kabinetu un priecē skatītājus!

Augstu vērtēju mākslu, kas dod, rada pozitīvas emocijas un labvēlību.

Katru gadu kādi 4-5 aiziet mācīties uz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu vai Amatniecības vidusskolu, vēlāk uz Latvijas Mākslas akadēmiju un turpina mākslas ceļu! Kā, piemēram, dizainere Lāsma Ločmele – Latvijas Mākslas akadēmija, funkcionālais dizains, mākslinieces Sabīne Šnē, Anna Līva Traumane un tā šo sarakstu varētu turpināt..

E.K. Vēlos pieminēt, kādā no pirmajām mūsu tikšanās reizēm,  sarunā atklājās kaut kas kopīgs, kas mūs saistījis neredzamām un tālāk ejošām saitēm.  Kad strādāju par pasniedzēju Rīgas Dizaina un mākslas skolā, diplomdarbu vadīju  studentei Žaklīnai Šreiberei, kas pirms tam mācījusies Rīgas 64. vidusskolā pie Initas Reimandovas. Gribas domāt, ka mērķtiecība un neatlaidība ejot uz izvirzīto mērķi ir Initas “pieskāriens”.

I.R. Strādājot vispārizglītojošā skolā, savā ziņā, priekšrocība ir liela skola, lielas klases, lielāks skaits skolēnu, kas ņem pretī zināšanas. Tas ir pluss! Nav jārūpējas par audzēkņu skaitu. Interešu izglītībā jāmeklē bērni. Bet ir plusi! Iespējama individuāla pieeja katram audzēknim. Interešu izglītībā bērnu un jauniešu attieksme pret to, ko dara ir pozitīvāka, jo nāk darīt tāpēc, ka patīk! Vispārizglītojošajā mācību procesā tiek dots visiem un lielākais gandarījums ir mācību stundas, kurās aizrautīgi visi zīmē vai glezno, bez savstarpējā trokšņa – pļāpāšanas.

Praktiskās estētikas skolā esmu mākslas vidē, laimes stīgas te mājo. Vispārizglītojošajā skolā es strādāju,  bet te es nāku atpūsties un baudīt! Nav jāliek atzīmes!

Šogad ir paveicies ar jauniešiem līdz 25 gadiem! Bijušie skolēni, jau ar bakalaura diplomu kabatā līdz 25 gadu vecumam izbauda skolas gados neiespēto, ļoti gribas uzslavēt Keitu Melli, kas kopā ar citiem jauniešiem veido eko trauku grupas un iepazīst keramikas burvību. Mūsu grupas moto pirmdienu vakaros ir dzīvesprieka atgūšanas meistardarbnīca! Mākslinieciskās jaunrades centrā “Praktiskās estētikas skola” porcelāna darbnīcā ir laba materiāli tehnoloģiskā bāze, kas dod iespēju pavērt, pilnveidot radošās prasmes un sasniegtu vēlamo rezultātu.

Lieliski ir apvienot Rīgas 64.vidusskolas zinātniski pētniecisko darbu ZPD teorētisko daļu, to praktiski īstenojot MJC “PES” porcelāna apgleznošanas darbnīcā. Tā Megija Erīna Krūmiņa radīja porcelāna apgleznojumu “Veltījums Jānim Jaunsudrabiņam”, kur ar Jāņa Jaunsudrabiņa līniju un glezniecības tonalitāti apguva porcelāna apgleznošanu. Megija pati pētīja Jaunsudrabiņa glezniecību Neretas muzejā, pati trenēja roku līnijā un, manuprāt, radās izcili novatorisks veltījums Jānim Jaunsudrabiņam, klasika – mūsdienas, starppriekšmetu saikne un jaunas tehnikas, iemaņu apgūšana.

Rīgas 64.vidusskolas jau absolvente Antra Adiene, mācoties vidusskolas desmitajā klasē centīgi gleznoja un zīmēja uz porcelāna, 12.klasē Skolēnu mācību uzņēmumā radīja savu veselīga uztura dizaina šķīvju kolekciju. Prieks par ikvienu, kam izdodas piepildīt ikdienu ar pilnvērtīgu saturu!

Tomēr jauniešiem trūkst informācijas par to, ka interešu izglītība ir līdz 25 gadu vecumam! Daudzi to uzzin netīšām, iespējams, ļoti noderētu mediju aktīvāka iesaiste mācību gada sākumā.

 E.K. Domāju ka viens no veidiem, kā to popularizēt, ir par to vairāk runāt un stāstīt audzēkņiem nodarbībās! Bet ar to vien nepietiek! Ir jābūt radošam, iedvesmojošam skolotājam un labai materiāli tehniskai bāzei, lai piesaistītu interesentus!

E.K. Bērnu un jauniešu konkursos – izstādēs  bieži var redzēt Tavu audzēkņu darbus. Audzēkņi ar labiem panākumiem piedalījušies gan Rīgas, gan Latvijas, gan starptautiskajos bērnu mākslas konkursos. 2021. gada maijā piedalījāties Vizuālās mākslas plenērā “Zem kastaņu baltajām svecēm” un citos projektos. Pastāsti par kādu no pēdējiem projektiem?

I.R. Ar lielu aizrautību jau ceturto reizi piedalāmies Latvijas Kultūras akadēmijas organizētajā Latvijas Kultūras kanona konkursā. Šogad “Kultūras kanona desmitgade. Ainavas paplašināšana: daba, kultūra un es”, kurā 14 skolu komandas no visas Latvijas prezentēja izveidotos tūrisma maršrutus. Rīgas 64. vidusskolas 11. klases audzēkņi Viktorija Graubiņa, Beatrise Solima, Emīls Zvirbulis izveidoja maršrutu, kurā ietverti  7 apskates objekti Purvciemā: Rīgas 64.vidusskola,”Tautudēls un tautumeita” jeb Madonas ielas 21-23 nami, ”Minska”, ”Ķīnas mūris”, Purvciema tirdziņš, Rīgas Vissvētākās Trīsvienības katoļu baznīca, Mēbeļu nams. Pastaiga pa Purvciemu ir pirmais kultūras maršruts Purvciemā, kas akcentē ne tikai līdz šim piemirstās padomju arhitektūras pērles šajā Rīgas mikrorajonā, bet arī šeit dzīvojošo cilvēku sadzīvi un purvciemiešu subkultūru un konkursā ieguva 3.vietu. Jaunieši izstrādāja mājas lapu https://11vmkomanda.wixsite.com/pastaigapapurvciemu/about-3 un izcili definēja Rīgas pilsētainavu LKKanona ainavas kontekstā:

Mūsu pakalni- daudzstāveņu jumti;

Mūsu līdzenumi-pagalmi un stāvlaukumi;

Mūsu upes un senlejas – ielas un trotuāri.

Mūsu šalcošie meži – cilvēki.

Konkursa organizatori  Rīgas 64. vidusskolas komandai piešķīra 3. vietu Latvijā, kā arī  UNESCO specbalvu.

Šis skolas gads vai darba sezona ir bijusi bagāta ar daudziem konkursiem. Saturs un jēga ir piedalīties, domāt, radīt, darīt ar konkrētu mērķi. Tādēļ ar 6.klasēm šogad piedalījos Satversmes tiesas organizētajā bērnu zīmējumu konkursā, kur tikko saņēmām lielisku motivāciju tālākajam darbam, divas Latvijas Mākslas akadēmijas specbalvas.  Sākām darbu mācību stundās pirms 18.novembra, absolūti atbilstoši Valsts svētku nedēļai ar zināšanām piepildītiem Satversmes tiesas sagatavotajiem video.

Paldies visiem konkursu organizatoriem, kas ar pārdomātām un arī simboliskām balvām iepriecina konkursu dalībniekus un pedagogus, motivējot turpmākajām aktivitātēm. Rīgas Interešu izglītības metodiskajam centram par “Portretu galerijas – Ieskaties radoši!” profesionālo konkursa organizēšanu, digitālo katalogu un skolēnu apbalvošanu.

Bērnu un jauniešu centra “Laimīte” “Pulksteņstāstu” konkursa organizatoriem par izstādes video ieskatu un pateicībām.

E.K. Apsveicu ar gūtajiem panākumiem Latvijas Kultūras kanona konkursā un vērtīgo darbu!

I.R. Paldies!

E.K. Manuprāt, ļoti vērtīgs darbs, kas palīdz apzināt un atklāt ko jaunu par cilvēkiem, vietām, notikumiem, kur dzīvojam. Kas mudina domāt ikvienu par savu “es”, par savu vietu Latvijā, valstī, pasaulē.

E.K. Esi arī karatē skolotāja. Māksliniecei, mākslas skolotājai Initai Reimandovai ir melnā karatē josta! To piešķir karatē meistariem, kas  ir apguvuši visaugstākajā līmeni. Kādā intervijā esi teikusi: “Karatē vienmēr sākas un beidzas ar pieklājību, un šis cīņas veids prasa sevis disciplinēšanu, pacietības un koncentrēšanās spēju attīstīšanu. Šis cīņu veids ir arī fantastisks no veselības viedokļa, jo trenē praktiski visu ķermeni.” Pirmais karatē skolotājs ir Tavs tētis Jānis Reimandovs, Latvijas tradicionālā karatē dibinātājs, LTKF prezidents.

Iegūtie karatē diplomi, sertifikāti liecina par mērķtiecīgu, neatlaidīgu darbu.

 E.K. Lūdzu pastāsti, kā sākās aizraušanās, nodarbošanās ar karatē?

I.R. Karatē ir mana tēta atstātais mantojums, ko turpinu. Ne vienmēr karatē iemācītais tiek sabiedrībā novērtēts, bet personību dažādība ir tā, kas rosina, virza sabiedrību, jautājums kur? Viens augstu novērtē precizitāti, cits vienmēr lavierēs un pratīs lišķēt. Šī pretruna starp to, kas vienam dabīgs, citam nepieņemams, ļauj pasaulei būt tādai, kāda tā ir. Mani iedvesmo dzirkstošās acis, kas ar aizrautību vēlās gūt zināšanas, ir jēga darīt! Tas dod prieku! Būtiska un svarīga ir pēctecība. Zināšanas, kas iegūtas, varu dot citiem. Karatē ir patiess mantojums no tēta, kas pievērsa mani savai sirdslietai. Ar karatē filozofiju esmu uzaugusi. Padomju laikos nedrīkstēja būt karatē grupa, bija veselības grupa. Dažreiz karatē traucēja, kad darbojos “Ķīpsalas keramikā”, gribējās būt visu dienu mākslā, bet vakarā bija jādodas uz treniņiem. Es gāju pie tēta uz karatē, palīdzēju vadīt treniņus. Atmiņā nāk  nodarbība no jaunības laika uz kuru tētis nevarēja ierasties, jāvada vienai pašai, satraukums pirms un gandarījums pēc nodarbības. Vēl joprojām esmu pateicīga visiem saviem karatē skolniekiem, jo pateicoties viņiem arī es regulāri izkustos. Vistrakāk bija covida pirmajā pavasarī, kad bija pat trīs diennaktis, kad datorā ierakusies savā dīvāna stūrītī netiku ārā, darba tik daudz, ka jau tumšs, bet naktī jau ārā gluži negribas doties pastaigā.

Tagad ir brīnišķīgi skolēni, kuriem interesē, kuri dara! Ar karatē var nodarboties gan jauni, gan tie, kas jūtās jauni, domāts visiem, jo attīsta, pilnveido kustības, lokanību, vingrošanas prasmes. Nodarbības apmeklē bērni no 5-6 gadu vecuma. Anna Nikola Pavasare, ar kuru 2019. gadā piedalījos Pasaules bērnu karatē sacensībās, sāka trenēties no 3 gadu vecuma. Mani dzīves skolotāji Zaiga un Uldis Upmaņi, ir tie, kas parādīja, ka ar karatē var sākt nodarboties arī 60 gadu vecumā. Uz nodarbībām veda savus mazbērnus, līdz sāka paši nodarboties ar karatē, nu jau no mākoņa maliņas uzlūko, lai viss labi turpinās.

Jostas krāsa apliecina zināšanu līmeni. Visi sāk ar balto jostu. Karatē liela nozīme ir ikdienas regulāriem treniņiem, karatē mērķis ir attīstīt ķermeņa fiziskās īpašības un līdzsvarot savu personību, vislabākais karatē skolnieks tā īsti nevienam nelielīsies ar to, ko dara. Katra nodarbība sākas ar meditāciju un pareizu elpošanu, ir jāsakārto sevi. Tad sākas treniņš, tiek trenēts viss ķermenis, jātrenē kustību precizitāte, reakcija, asums, beigās stiepšanās. No mugurkaula mikroķirurga Arta Gulbja ieteikuma treniņos esmu iekļāvusi  mugurkaula stiprinošos vingrinājumus. Tā vien gribētos, lai skolā sporta stundās, tiek lielāka uzmanība pievērsta vispārējiem iekšējo muskuļu stiprinošajiem vingrinājumiem, vienkāršajiem muguras un stājas palīgiem.

Karatē prasa sevis disciplinēšanu, pacietības un koncentrēšanās spēju attīstīšanu.

Apzināties laika izpratni, precizitāti, saprast kas ir laika zagļi, kas vērtības, tikai tādā veidā var daudz izdarīt!

E.K. Esi idejas autore ļoti vērtīgam digitālajam mācību līdzeklim “Kompozīcija un mākslas valoda”, kas tapis sadarbībā ar Daci Baumgarti un Ivandu Spulli-Meieri.

 I.R. Digitālais mācību līdzeklis “Kompozīcija un mākslas valoda” radās ikdienas nepieciešamībā mākslas izglītībā. Moto izstrādājot šo materiālu – “Karaliskiem zinātkārajiem – karaliskas zināšanas”. Šis materiāls ir ieskats latviešu mākslā, ar koncentrētu skatienu šodienā un ir izmantojams pēc katra ieskatiem, nepretendējot uz vienīgo, pareizo mākslas interpretāciju.

Šeit apkopoti uzskates materiāli, labās prakses piemēri kompozīcijā, tēlotājmākslā un dizainā, kas ietver teoriju, mākslas darbus, praktisko un pētniecisko darbu, interaktīvus uzdevumus. Noderīgs gan skolotājiem – mācību nodarbību sagatavošanā, gan skolēniem, kā pašizglītošanās materiāls, kas sniedz jaunas zināšanas dažādās mākslas jomās, dod iespēju iepazīties ar kompozīcijas nozīmību un tās izpratnes iespējām, mūsdienu radošām personībām, noderīgs praktisku uzdevumu īstenošanā.

Digitālie uzdevumi šobrīd vairs nav pieejami bez maksas, jo Adobe Flash programma ir kļuvusi par maksas pakalpojumu, bet vēl jo projām pateicoties Rīgas Interešu izglītības metodiskajam centram, ir iespēja mācību darbā šo materiālu izmantot ar bultiņām pārvietojoties pa elektronisko grāmatu https://www.intereses.lv/kompozicija-un-makslas-valoda/02/k00.html?fbclid=IwAR3BkE-_oEMa-YYzVZW7hEkb0LSwQxz02DS3aVJROm4tvuQZLjyoMlQ16G4

E.K. Zinu, ka skolotāja darbs paņem lielu enerģiju un daudz laika, bet Tev izdodas īstenot un apvienot profesionālo radošo darbību un skolotājas darbu! No pieredzes zinu, ka skolotājs, radošs, profesionāls mākslinieks, ir milzīga vērtība un ieguvums audzēkņiem! Radot un piedaloties izstādēs, simpozijos, plenēros, tiek gūta jauna pieredze, zināšanas, jaunas atziņas un sevis pilnveidošana. Iegūtais dod spēku un rada vēlmi dalīties, radīt ko jaunu! Tu radoši darbojies un aktīvi piedalies izstādēs, simpozijos.

2008. gadā personālizstāde galerijā “Apsīda”, Rīgā.
2009. gadā “Vaidava Ceramics” ražotnē kopā ar keramiķi Vincents Kempenajers (Vincent Kampenaers) no Beļģijas vadījāt starptautisko keramikas simpoziju “Mālēdiens”, kuru organizēja biedrība “Radošuma meka”.
2010. gadā piedalījies starptautiskajā keramikas mākslas simpozijā CERAMIC LABORATORY Daugavpilī Marko Rotko mākslas centrā.
2011. gadā – dalība somu – latviešu mākslinieku grupas izstādē “Grēki Paradīzē” LU Botāniskajā dārzā.
2012. gada jūnijā – Latvijas keramikas asociācijas organizētajā Latvijas laikmetīgās keramikas izstādē “Satikšanās”.

 E.K. Tie, protams, nav visi pasākumi, kuros esi piedalījusies vai organizējusi. Vai ir kāds viens, spilgtākais, interesantākais? Reiz bija saruna par iespēju būt Japānā.

 E.K. Ir vēla pēcpusdiena un mūsu saruna raiti turpinās. Vieta un laiks stāstam par Initas “dārglietām”. Ar baudu dzeru tēju no īpašas krūzītes, ko Inita atvedusi no keramiķu paradīzes Japānā.

I.R. Viena vasara karatē nometnē, otra mākslas pasaulē!

Starptautiskā stīga, ceļojumi, piedzīvotais, dzirdētais ir ļoti svarīgi! Uzlādēt baterijas, lai sezonā no septembra līdz maijam piepildītu to simtu acu pāru, kam lemts būs ikdienā mani satikt.

   Bija vērts 4 reizes stāties Latvijas Mākslas akadēmijā keramikas nodaļā, bija vērts mācīties 6 gadus, lai 2003. gadā piedalītos Starptautiskajā keramikas konkursā, lai mēnesi dzīvotu un strādātu Japānā pilsētā Tokoname. Japāna bija apzināta izvēle, gan kā valsts, kurā ir izveidojies karatē, gan saistībā ar keramiku. Mans mīļākais Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, keramiķis, izcils mākslinieks Pēteris Martinsons ir teicis:  “Takoname ir keramiķu paradīze zemes virsū ”. Tokaname ir pilsēta, kas sastāv no daudzām keramikas krāsnīm, skursteņiem, pilsēta, kur keramikas darbnīcu pārpilnība. Tā bija iespēja dzīvot japāņu ģimenē, iepazīt viņu tradīcijas, attieksmi pret laiku, būt precīzam it visā. Ja tu vēlies iet dušā, tad 6.50, jo 7.00 iet ģimenes locekļi; vakariņas pulksten 17.00; laicīgi jābeidz strādāt darbnīcā. Strikts dienas režīms, iespējams, šī pieredze un karatē manā asinsritē ir ielikusi striktu laika izjūtu.

Pasaules elpas sajūta, būšana kopā ar māksliniekiem, kuriem angļu valoda ir svešvaloda, kurus vieno keramika, māksla, ir tas , kas valdzina, kas nepieciešams!

Konkursu bijām izturējuši 19 mākslinieki no 16 valstīm, katrs no savas vietas uz zemeslodes,  nesavtīgi dalījās ar savu pieredzi! Starptautiskā keramiķu sajūta dod “māla asinsriti”, dod enerģiju un spēku visu gadu strādāt skolā!

E.K. Rādot piemēru ar savu personību, radošo darbību ir labākais veids kā netiešā veidā uzrunāt, iedvesmot, aizraut un pārliecināt gan kolēģus, gan bērnus un jauniešus radoši darboties, pilnveidoties, rast piepildījumu, palīdzēt apzināties savu aicinājumu. Būt skolotājam ir liela atbildība.

E.K. Kas Initai ir tuvāk – būt skolotājai vai māksliniecei?

I.R. Skolā strādāju, jo ir 8 nedēļas atvaļinājums. Un vasara ir iespēja dzīvot savu īsto dzīvi mākslā un keramikā, citu vasaru ar karatē meistarklasēm Anglijā un Eiropā, kā arī kādu īpašu semināru savējiem.  Šovasar aicinu Jūs uz Jaunpili, kur būs uguns skulptūras eksperiments kopā ar keramiķi Velgu Melni, Engures mākslas skolas pasniedzēju no 13. – 18.jūnijam ar apdedzinājuma kulmināciju un ielīgošanu 18.jūnijā, pateicoties biedrības “Dzīpars” un Velgas Pavlovskas uzaicinājumam.

E.K. Domāju, ka būt skolotājai arī Tava īstā dzīve, to apliecina Tava dedzība, radošums it visā un visur, skolēnu iesaistīšana dažādos projektos, izstādēs!

I.R. Strādājot skolā ir divejādas izjūtas: Ko varu iedot? un vecāku ambīcijas un vēlmes. Skolā jāsaskaras ar necieņu, negribēšanu darīt, mācīties, viss pārgājis uz “digitalizēšanos”. Internetā var iegūt daudz informāciju un arī iemaņas datori veicina, bet arī atņem. Radošums rodas no garlaicības! Ei! Ko Tu pats vari?!

Kā māksliniecei ir grūti būt gan skolā, gan mākslā. Skola un ikdiena paņem ļoti daudz, vakaros darbs interešu izglītībā – viens glezno, viens veido. Jāatrod veids un laiks kā visu izdarīt.

Skolai dāvinu sevi pilnus 9 mēnešus gadā. Lai skolēni ir laimīgi!

E.K. Varbūt ir kāds jautājums ko gribētu, lai uzdod, vai ko citu pateikt?

I.R. Gribu pateikt paldies savai mammai Tautas daiļamatu meistarei Ingūnai Reimandovai, kad skolas laikā atbalstīja manu ceļu mākslā! Absolūts atbalsts! Tētim par mantojumu! Paldies omītei Austrai Bitei dzimušai Matīss. Šogad muzeju naktī nevarēju neaizvest mammīti uz vectēva Reinholda Matīsa dzirnavām Kārsavā. Pateicoties pašvaldībai mūsu dzimtas māju mūros, kas tika saspridzināti otrajā pasaules karā,  Kārsavas dzirnavās ir atjaunotas mana vecvectēva mājas Kārsavas kultūrvēstures centrs “Līču mājas”, dzimtas sakņu vieta, kur jauniem sapņiem dzimt. Paldies manai krustmātei Veronikai Uršuļskai, ceļot Elejas “Septiņu brūču Dievmātes” kapelu, pamatos tika iemūrēts mākslas akadēmijā veidotais neolīta ausainais pods ar krustmātes lūgšanu krellēm. Ir svētīta vieta, kur piepildīties lūgšanām.

Liels paldies, Elita, par iespēju pāršķirstīt laika ritumu, vēl stāsti par starptautiskajiem karatē semināriem, un Igora Kudrjavceva “Saules ceļu” ikdienā, bet tas citai reizei.

E.K. Tavs novēlējums skolotājiem un audzēkņiem!

I.R. Skolotājiem: Piepildīt sevi, būt laimīgiem! Darīt to, kas patiesi iepriecina, jo tad būs enerģija, ko dāvāt tālāk! Būt personībām! Lai izdodas atrast Kur?  un Ar ko? sevi piepildīt, lai spēks, vēlme un mīlestība  zināšanas nodot skolēniem!

I.R. Skolēniem: Novēlu degsmē to ņemt pretī! Prasmi ieklausīties!

I.R. Jā, sarunas sākumā Inita dziļdomīgi paskatās acīs, ar ko man sākt. Būt pateicīgai par katru dienu un atrast par ko priecāties katru dienu! Kā teicis Pēteris Kļava: “Tā kā šodien vairs nebūs nekad!”

I.R. Un sarunas finālā, kas tapusi gandrīz visu mācību gadu pēcvārds:

Novembris 2021 – Maijs 2022, lidojošā zibsnī skolā strādājot aizrit mācību gads viens pēc otra, šajā mācību gadā ar pieci simti deviņiem izglītojamajiem nedēļā vizuālajā mākslā, ar pārdesmit talantiem keramikā un porcelāna apgleznošanā, ar pussimtu karatistiem un gandrīz pussimtu keramikas – formas dizaina pulciņa skolniekiem ikkatra nedēļa ir notikumiem bagāta – ar mākslas izzināšanu, ar sevis izkustināšanu, ar dedzinājumu menedžēšanu, ar ciguna apli sevī un visumā, šī intervija ir bijusi šī mācību gada dabīgais pavadonis. Ar jautājumu sev – kas ir tā vērts, ko pieminēt, ko teikt, ko labāk noklusēt. Ir jārunā par visu, jo zemūdenes kādā brīdī eksplodē un ja kāds, kam vēl nav četrdesmit atļaujas par sevi vecākam teikt, to nu gan Tev nevajadzēja teikt, tad jautājums – vai tiešām? Kāds kādam ir tiesīgs norādīt ko teikt, ko nē? Arī covid gads ik pa laikam lika sevi manīt un piedodiet, intervijai punkts tiek pielikts tikai šodien.

E.K. Ir laime pazīt Tevi!

Inita Reimandova – Radoša personība. Māksliniece. Skolotāja. Iedvesmojošs cilvēks, kas dara visu ar lielu aizrautību, atbildīgi un dziļi!

Paldies par sarunu, par veltīto laiku, par tikšanos!

Foto no Initas Reimandovas privātā arhīva ar radošajiem darbiem, audzēkņu radošajiem darbiem un foto no mūsu tikšanās reizes.