Identitātes, pilsoniskuma un patriotisma jautājumi Latvijas skolu muzejos
Latvijas skolu muzeju attīstības un izaugsmes vēsture liecina, ka esam kopumā veiksmīgi iekļāvušies mikrovēstures un reģionālās vēstures pētniecības procesos. Pētījumi Rietumeiropā, ASV un pēdējā laikā arī Latvijā apstiprina šīs tendences noturīgumu. Kā zināms, mikrovēsture ir aktīvs un intensīvs vēstures pētniecības veids attiecībā uz precīzi definētiem neliela apjoma pētniecības objektiem vai notikumiem. Skolas vēsture ideāli atbilst šai pieejai, kur pētniecības objekta lielumam nav noteicošā nozīme. Vairs nav nekādu šaubu, ka skolu vēstures pētniecībai ir milzīgs potenciāls, jo spēj padarīt vēsturnieka stāstu cilvēciskāku un saprotamāku.
Nav nekādu šaubu, ka skolu muzeji ir neatņemama novada (reģiona) un arī valsts vēstures pētniecības sastāvdaļa. Skola nav nodalāma ne no politiskās telpas, ne idejiskajiem un ideoloģiskajiem strāvojumiem valstī, ne vērtību sistēmas sabiedrībā, pat ne sociālās un tautsaimnieciskās attīstības modeļiem. Rezultātā mums ir jābūt stāstam, vēstījumam, ko veido muzeja ekspozīcija, gida veidotā ekskursija un skolas muzeja pedagoga (vēstures un sociālo zinātņu skolotāja) stāsts. No šīs atziņas izriet arī skolu muzeju pastāvēšanas un tālākās attīstības mērķis – pētīt skolu kā sociālu, politisku un ģeogrāfisku telpu ar savu vēstures sākumu, ar savu unikālu un personificētu skatu uz mūsdienām. Starp svarīgākajiem uzdevumiem šajā sakarā varētu atzīmēt, ka līdz ar pievēršanos zīmīgākajām skolas vēstures detaļām, mums noteikti ir jāpatur prātā arī ar skolas vēsturi saistītā tuvākās apkārtnes, ciema, pagasta, pilsētas, novada vēsturiekā attīstība un jācenšas šo vēstures stāstu saistīt ar savas nācijas, valsts, Eiropas (Eiropas Savienības) un pasaules vēstures procesiem. Un visbeidzot – jāprot izmantot mācību procesā gan muzeja krājuma materiālus, gan muzeja ekspozīciju un iztādes, gan pašu stāstu par skolas vēsturi. Sasniegt uzstādīto mērķi un īstenot uzdevumus nebūs viegli. Mums tomēr jārēķinās ar to, ka pagaidām skolās ir izveidojies pamatā vienkāršots skats uz Latvijas vēstures procesiem, ko varētu raksturot kā aprakstošu pēc sekojošas shēmas: skola-skolotāji-mācību process-skolēni-absolventi. Ārēji tiešām viss ir ļoti pazīstams un skaidrs: skolas ēkas fotogrāfijas, priecīgas skolēnu sejas dažādās situācijās, formas, skolotāju foto, klašu telpas utt., tomēr par skolas lomu un vietu sabiedrības vai režīma laikā šī pieeja neatklāj gandrīz neko. Rezultātā ekspozīcijās pazūd vēsturiskais fons, viss it kā notiek pats no sevis un skolēnam – muzeja apmeklētājam nav skaidrs, kādiem pārbaudījumiem tad īsti mēs esam gājuši cauri, kā jutās skolēni un skolotāji vēsturisko pārmaiņu laikā 20.gadsimtā, kāda bija šo vēsturisko pārmaiņu dziļākā būtība un jēga. Skaidrs, ka šajā situācijā izcili svarīga loma ir gan vēstures skolotājiem, gan muzeja pedagogam personībai. Te neizbēgami rodas jautājums par vēstures zinātnes un mācību procesa skolā sasaisti. Tātad skolas muzeju darbībai būtu jāorientējas uz divu galveno problēmjautājumu noskaidrošanu – kas īsti notika Latvijā un skolā 20. un 21.gadsimtā un, kā vērtēt notikumus un cilvēku darbību (arī pedagogus) politisko pārmaiņu laikā. Ar vienkāršotu, ko mēs saucam par patriotisko un pilsonisko audzināšanu šo problēmu izskaidrot neizdosies. Vēsturnieku un, šajā gadījumā, skolas muzeja pedagoga misija ir neapstāties vēsturiskās patiesības meklējumos, jo tikai tā var padarīt mūs par patiesi brīviem un radošiem cilvēkiem, t.i., atbrīvotiem no aizspriedumiem, apšaubāma rakstura mītiem un pat kaitīgiem ieradumiem. Un te skola ar savu unikālo vēstures stāstu muzejā var būt viens no svarīgākajiem elementiem. Ja valsts muzeji mums dod kopējo ainu, tad skolu muzeji – detaļas, kas var būt ļoti svarīgas un atmiņā paliekošas, veidojot ciešo personīgo saikni ar valstī notikušo un notiekošo.
Visbeidzot – ļoti svarīgais jautājums par identitāti: Jo mums visiem ir nosliece grupu, kurai viņš pieder, vērtēt augstāk nekā grupu, kurai viņš nepieder. Katram indivīdam ir vēlēšanās saglabāt pozitīvu priekšstatu par sevi. Piederība kādai no šīm grupām dod indivīdam sociālās identitātes izjūtu un nosaka ne tikai indivīda priekšstatus par sevi, bet arī uzvedību atbilstoši grupas normām. Skola, skolas biedri un kalses biedri veido šo īpašo grupas identitāti, jo saistība ar skolu saglabājas visu mūžu, kas beigu beigās ir viens no faktoriem, kas stiprina mūsu piedrības sajūtu savai valstij un lepnumu par sasniegto rezultātu ne tikai no indivīda karjeras izaugsmes viedokļa, bet arī attiecībā uz skolu un visiem absolventiem. Līdz ar to tas ir svarīgs pilsoniskuma un patriotisma komponents.
Varam droši teikt, ka pa šiem gadiem Latvijas skolās ir izveidojusies savas skolas vēstures historiogrāfija. Uzsvērsim vēlreiz, mūs interesējošo detaļu noskaidrošana nebūtu iespējama, ja skolās nebūtu sava muzeja un skolas vēstures pētnieki no skolēnu vidus. Savā ziņā skolu muzeji pretendē arī uz savdabīgu izglītības iestādes vēstures arhīva statusu. Atteikties no šīs pieejas nevajadzētu, jo skolu muzeju krājums objektīvi ir izveidojies kā nozīmīgs papildinājums Latvijas valsts un novadu muzejos esošajam krājumam. Ļoti daudzos gadījumos tajos atrodami tiešām unikāli un vērtīgi dokumenti un materiāli, bez kuriem izskaidrot valsts un skolas vēsturi nebūtu iespējams. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas gadījumā šī vēsture ir bijusi gana sarežģīta, pat pretrunīga, tāpēc ļoti svarīgi atrast muzeja vēstījuma pamatu un tas nevar būt nekas cits kā orientācija uz demokrātiskajām un vispārcilvēciskajām vērtībām. Runa ir par demokrātijas (1918 – 1934), autoritārisma (1934 – 1940), totalitārisma, pie tam pilnīgi noteikti liekot vienlīdzības zīmi starp nacismu un komunismu ( 1940 – 1990) un atjaunotās demokrātijas posma izcelšanu (no 1990.gada 4.maija) un šo ideoloģiju un politisko sistēmu ietekmi uz izglītības saturu un pedagoģiskajām metodēm mācību iestādēs. Analizējot šos aspektus (izmantojot skolu muzeju krājumu), mums varētu būt iespēja noskaidrot pašus sāpīgākos Latvijas 20.gadsimta vēstures notikumus, starp kuriem kā būtiskākie izceļas jautājumi par to, kāpēc tik pazemojoši tika pazaudēta valsts neatkarība 1940.gada vasarā un, kāpēc daudzi Latvijas Republikas pilsoņi, t.sk., skolas audzēkņi atradās katrs savā frontes pusē Otrā pasaules kara gados. Visbeidzot – kā gan audzēkņos, gan skolotājos radās un nostiprinājās pārliecība, ka valsts atjaunošana nav utopija 80.gadu beigās. Nebūtu jāšaubās, ka skolas uzplaukums saistāms ne tikai ar valstisko neatkarību, politisko un ekonomisko stabilitāti, bet arī ar demokrātiskajām vērtībām. Piemēram, līdz šim problēma – skolu jaunatne varu maiņas laikā 1940. – 1941.gadā, nacistiskās okupācijas un Latvijas sovjetizācijas laikā joprojām nav izpētīta. Viņu patieso izjūtu un rīcības motīvu noskaidrošana varētu dot atbildes uz daudziem jautājumiem. Protams, arī šī raksta ietvaros dot izvērstas un izsmeļošas atbildes neizdosies. Uzsvēršu tikai, ka, piemēram, 1940./1941.mācību gada un nacistiskās okupācijas laika absolventu likteņi ir dziļi simboliski, pat nežēlīgi atmaskojoši. Tas bija totāls apmulsums un nenoteiktība no vienas puses un daudzos gadījumos akla uzticēšanās dažādām utopiskām idejām un ideoloģijām – no otras. Pēdējos 20 gadus Latvijas vēsturniekus arvien vairāk interesē jautājums par iespējamajām pretestības formām abām okupācijas varām. Pamazām kopējā aina noskaidrojas arī par skolu jaunatnes organizētajām vai spontānajām protesta akcijām. Skolas vadībai un skolotājiem nepārtraukti vajadzēja rēķināties ar to, ka par audzēkņu „nepareizo” rīcību varēja sekot rājieni, stingrie rājieni, izslēgšana no partijas (jaunajai paaudzei jāatgādina, ka PSRS laikos bija tikai viena partija – PSKP, tā arī pirmā un pēdējā) un atlaišana no darba, profesionālās izaugsmes ierobežojumi utt.
Atgriešanās normālā stāvoklī bija gana ilga un sarežģīta. Tas savā ziņā attiecas arī uz tā saucamo padomju laiku novērtējumu. Skolu muzeja krājums liecina, ka arī šajos apstākļos tika atrasti veidi radošai izaugsmei. Bija vajadzīga izturība, pacietība un izpratne par lietu stāvokli. Varbūt pati vecās „Latvijas laika” raudzes pedagogu klātbūtne skolā bija kaut kas tāds, kas neļāva izdeldēt ne darba tikumu, ne latviskās tradīcijas, ne valodas, ne brīvības un neatkarīgas valsts ideju. To savos stāstos un atmiņu pierakstos apstiprina arī ģimnāzijas dažādu gadagājumu absolventi – viņi pratuši atvētīt pilnos graudus no pelavām. Pretējā gadījumā mums būtu jāpieņem, ka Trešā Atmoda bija neizskaidrojams brīnums bet tā bija, iespējams pateicoties visu Latvijas labās gribas cilvēku vienotībai 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. Un sava artava nāca arī no tā laika Latvijas skolām. Liels skaits skolotāju bija Latvijas Tautas frontes biedri un aktīvi lielo masu pasākumu dalībnieki, t.sk., ar leģendām apvītajā Barikāžu laikā 1991.gada janvārī. No tā izriet, ka līdz ar valsts neatkarību mēs esam izvēlējušies arī demokrātiju. Arī patriotiskajai audzināšanai jābalstās uz zināšanām, t.sk., par savas skolas vēsturi. Zināšanas – tā ir brīvība un izvēles iespējas. Protams, uz kādu laiku sabiedrībā un arī skolā var notikt dīvainas lietas. Bet agrāk vai vēlāk zināšanas deva, dod un dos efektu. Izglītotu cilvēku apmuļķot ir daudz grūtāk. Ja tas būtu izdevies, mums vienkārši nebūtu cilvēku, savas valsts patriotu, kas būtu gribējuši un spējuši atjaunot savu valsti.
Informāciju sagatavoja:
Māris Zvaigzne
Rīgas valsts vācu muzeja pedagogs