„Dejo ar vadītāju” konkursa iespaidi – mūsdienu deju grupa “Rīdze”
Mūsdienu deju grupa „Rīdze” tikko atgriezās no koncertturnejas uz Vīni, tāpēc „Dejo ar vadītāju” iespaidi ir mazliet jau pabalējuši. Tieši Latvijas dzimšanas dienā 18. novembrī sniedzām skaistu koncertu latviskās noskaņās vienā no Vīnes skolām. Tā kā esmu divus gadus dzīvojusi Austrijā un universitātē “Mozarteum” ieguvusi mākslas maģistra grādu mūzikas un deju pedagoģijā, tad Austrija ir manas otrās mājas. Arī „Rīdzei” ar Austriju ir cieša saikne – mūsu pirmā lielā uzvara ārpus Latvijas bija Eiropas čempionātā Klāgenfurtē, kur 2001. gadā ieguvām 2. vietu, piedalījāmies arī 2002. gada Eiropas čempionātā Fillahā, koncertējuši esam arī Zalcburgā un vismaz septiņas reizes Vīnē. Taču šoreiz pirmo reizi pie mūsu dejām publika plaudēja līdzi! Un skatītājos jau nebija dejotāju vecāki un radinieki, bet gan mūsu dejotāju vienaudži, kuriem dejas tiešām ļoti patika. Šādu publiku nevar uzpirkt. Biju rūpīgi piedomājusi, lai deju programma būtu atbilstoša skolēnu auditorijai, lai dejas būtu īsas, spraigas, lustīgas, lai skatītājiem nebūtu garlaicīgi.
Deju grupa „Rīdze” ir ievērojama ar to, ka pārsvarā dejojam pie latviešu mūzikas un katru gadu mums notiek vismaz viens koncertceļojums uz ārzemēm. Vasarā bijām Amerikā, un tie bērni, kuri netika šajā braucienā, man nelika mieru – skolotāj, bet kad mēs beidzot kaut kur brauksim? Tā arī tapa šis Austrijas ceļojums, kurā bez koncertiem apskatījām arī Šēnbrunnas pili, fantastisko Dabas vēstures muzeju, Jūras muzeju un es visu grupu aizvedu uz mūziklu, jo esmu milzīga mūziklu fane. Šoreiz tas bija mūzikls „Rebeka”. Vasarā, protams, mani dejotāji skatījās mūziklu Brodvejā. Interesanti, ka pēc daudziem Londonā, Toronto, Ņujorkā, Hamburgā un Vīnē redzētiem mūzikliem, man nelikās, ka tieši Vīnē šoreiz redzēsim pasaules līmeņa izpildījumu. Būdama profesionāla mūziķe un mūziklatkarīga, es biju tiešām MĒMA par absolūti nevainojamo profesionālo izpildījumu, par izcilo aktierspēli, lielisko dzīvo mūziku, dziedātāju perfekto dikciju un, dabiski, kolosālajiem deju numuriem. Ja būsiet Vīnē, IESAKU! Kā es saku saviem dejotājiem, mēs nebraucam uz ārzemēm tikai dejot koncertos un konkursos, mēs PĀRSTĀVAM VALSTI, pēc jums spriedīs par Latviju, mēs mācāmies uzvesties muzejos, mūziklos, mēs mācāmies baudīt un iepazīt citas valsts kultūru, jo jūs esat Latvijas nākotne, jums jāorientējas mākslā un kultūrā.
Ar vecākās grupas meitenēm bijām arī uz Dž. Verdi „Makbetu” Vīnes operā. Šī apmeklējuma rezultātā es… iemīlējos! Es iemīlējos mūzikas fragmentā, pie kura tagad taps horeogrāfija. Tieši tāpat es pirms gada iemīlējos Raimonda Paula dziesmā, kurai veidoju horeogrāfiju „Gredzentiņš” – to izpildījām festivālā „Dejo ar vadītāju”. Horeogrāfija ir pasakaini skaista savā vienkāršībā. Reizēm dejas top ļoti smagi, lielās mokās, bet „Gredzentiņa” horeogrāfija atnāca pie manis kā no Dieva. Man pašai šī deja ir ļoti tuva un uz skatuves es jutos lieliski. Kad dejoju „Gredzentiņu”, jūtu, ka dejai ir dziedinoša ietekme, jūtos laimīga to dejojot, jūtos pa īstam DZĪVA. Manas horeogrāfijas man ir kā bruņas, kas aizsargā no visa ļaunā, no skauģiem, no nelabvēļiem. Vienmēr saku, ka mans zelts ir mani dejotāji un arī manas dejas – tās neviens man nevar atņemt.
Kad Vīnē bija brīvais laiks, es pieskatīju piecas meitenes, kuras saucu par savām piecām meitām. Kad jau bijām Rīgā, vakarā saņēmu ziņu no vienas savas „meitas”. „Labvakar, skolotāj! Es gribēju pateikt jums lielu, lielu PALDIES par šo superīgo, emocijām pilno braucienu, kuru Jūs pati noorganizējāt, un man ir ārkārtīgi liels lepnums! Paldies, ka veltījāt mums – savām piecām meitām – savu vienīgo brīvo laiku, ko noteikti nedarītu neviena cita skolotāja. Man ir ļoti liels prieks, ka esmu šajā kolektīvā un ka kolektīvs ir, pateicoties jums – labākajai skolotājai!”
Vai tad šādu ziņu var nopirkt? Un to raksta tīnis pēc savas brīvas gribas, to nediktē priekšā mamma. Man nav lielāka prieka kā apmierināts un laimīgs dejotājs.
Kad no Vīnes iebraucām Latvijā, viena no dejotājām autobusā teica: tagad uzgavilēsim mūsu mīļajai skolotājai, kura izcili novadīja šo braucienu!
Vai tad tādu gandarījumu var nopirkt? Nē, tādu var iegūt tikai un vienīgi darot savu sirdsdarbu un esot savā īstajā vietā. Un Ziemassvētku koncertā man visi dejotāji arī dziedās, jo dejotājam ir jābūt MUZIKĀLAM. Liels bija mans pārsteigums, kad es šos „savus” vārdus atradu arī Vijas Vētras grāmatā!
Dejošanas skolotāja, deju grupas „Rīdze” vadītāja
Ieva Rudzīte.