Gatavojoties Latvijas simtgadei

Mēs esam tauta, kurai “Dievs iedalījis” skaistāko zemes gabaliņu pie Baltijas jūras, kur nav dabas katastrofu, kur ir četri gadalaiki, skaista daba – diži meži, plaši ūdeņi, ziedošas pļavas un savvaļas dzīvnieki. Tas viss pieder mums!

Tomēr svarīgākais mums ir mūsu tautas, kas cauri gadu simtiem saglabājušas valodu, dziesmu, deju, folkloru, tautas mākslu, Dainas, tautas tradīcijas un dzimtas koku vēstījumus, kurā lasām, ka katrā ģimenē ir kāds, kas karsti mīlēja šo zemi, kāds bijušais stēlnieks Tīreļpurvā, kāds Rīgas sargs, kāds, kas piedalījās 1918. gada 18. novembra aktā par Latvijas valsts izveidošanos, kāds, kas bija iesaukts okupāciju armijās kāds, kas būdams vēl bērns, stāvēja tēvam blakus Brīvības cīņās, kāds kas bija Studentu vai Skolēnu rotas sastāvā kāds, kas bija Pretošanās vai nacionālās kustības dalībnieks, disidents, atmodas laika aktīvists, Barikāžu dalībnieks vai arī kāds, kas ģimenē vai skolā ir saņēmis valsts apbalvojumu par darbu Latvijas labā.

Skolu pētnieks Dr.hyst. A.Staris ir teicis “Par patriotu nepiedzimst, bet par patriotu izaug…” Lai cik skaista ir mūsu daba, izcili skolas rezultāti par patriotu vērtēsim tikai tādu, kuram nāks līdzi ģimenē ieaudzinātais personiski piedzīvotais un pārdzīvotais, gūtās zināšanas, kas palīdz būt patstāvīgam darbībā un atbildīgam rīcībā.

20.gs. par muzejiem sauca krājumu, ko izmantoja kā uzskati mācību procesā. Arī šodien ir skolu muzeji, kuri bez jēgas vāc un demonstrē izstādēs savākto, bet šodien skolas vēstures muzeja funkcija ir cita – svarīgs ir vēstījums par laiku kuram cauri gājusi skola un cilvēki, kuri ir tie pedagogi un skolēni kas veidoja, veido un veidos 21.gs. Latviju. Tādēļ arī konference Valsts simtgades ieskaņās saucas “Latvijas nākotne – mana nākotne”, es atbildīgs. Skolu vēstures muzeji demonstrē skolas lomu cauri gadsimtiem, kā skola dažādos valsts ideoloģijas notikumos attīstījās un veidojās. Daudzos Latvijas novados skolas šodien cenšas sakārtot savu vēsturi atbilstoši 20. un 21.gs. notikumiem. Jo vecāka skola, jo interesantāka tās vēsture.

Kā piemēru pieminēsim Rīgas Valsts 1.ģimnāziju, kas ir mantiniece senākai izglītībai Baltijā Rīgas Domskolai kuru atvēra 1211. gadā un kura 1868. gadā pārnāca uz arhitekta J.G.Felsko uzcelto skolu Raiņa bulv. 8.

Skola ar gadu simtu vēsturi. Muzejs bagāts ar mērķtiecīgi vāktu lakonisku identitātes krājumu, kas parāda izglītības satura ideoloģisko akcentu gadsimtos pie dažādām varām, valodas lomu, mācību līdzekļu izvēli, skolēna darba apjomu un uzvedības normas atbilstoši katram laikam un pastāvošajai varai.

Telpu pagrabā par muzeju projektējis pasaulslavens arhitekts Gunārs Birkerts. Ekspozīciju saturs atbilst katra gadsimta laika prasībām. Muzeju vada skolēni – muzeju padome – sava pedagoga Ainas Zumentes vadībā. Skolēni darbā ieinteresēti, pārvalda tehnoloģijas un valodas. Muzejs ar bagāto krājumu un vēstījumu var kļūt par nopietnu Rīgas izglītības muzeju.

Šodien īpaša vērība jāpievērš tieši jauno patriotu audzināšanai, kas skar ģimeni, skolas vidi un personību kam uzticēta skolas vēstures muzeja veidošanā. Svarīgi, lai muzeja pedagogs būtu atzīta personība, ar lielu kapacitāti skolas vēstures zināšanās, lai “pārredz laukumu” un dod jauniešiem patstāvību darbībā, atbildību rīcībā strādājot sociāli aktīvi komandā, vērtējot skolu caur visu skolas darbības periodu, saistot vēsturi ar valsts tā laika stratēģiju un notikumiem.

Skolas vēstures muzejs ir skolēnu veidots muzejs pedagoga konsultatīvā vadībā, tas parāda laika un personu lomu skolas attīstībā, popularizē skolu un veido savas skolas un novada lokālpatriotu.

Interesanta izglītības vēsture ir arī Rīgas 40.vidusskolai, kura 20.gs. sākumā atbalstīja Latvijas inteliģences gaišākos prātus, veidojot nacionālo skolu un tradīcijas.

Īpaša ir arī Rīgas 49.visusskolas vēsture, kuras absolvente Ē.Rapa parakstīja Konstantīna Čakstes “Memorandu” par brīvu Latviju, neatdzīstot nevienu okupācijas varu.

Jāatzīmē Natālijas Draudziņas vidusskola, kura iedzīvinājusi tā laika tradīciju tējas dzeršanu pēc pasākuma (sk. N.Draudziņas vsk. tējas krūzi).

Katrai skolai vismīļākais ir savs muzejs, tādēļ jāpiestrādā pie jaunā koncepta izveides.

Skolu muzeji kļūst par īpaši nozīmīgu Latvijas vēstures un kultūrvēstures daļu ar savu krājumu un vēstījumu par laika lomu skolas dzīvē.

Skolu vēstures muzeji strādā Skolu muzeju biedrības vadībā, kur valde nesaņem atlīdzību, tāpat Valstī neapmaksāti ir daudzi muzeju pedagogi (Rīgā muzeja pedagogi saņem 4 – 6 stundas no likmes), bet daudz kur pašvaldība šos jautājumus risina individuāli.

IZM reformu sakarā aicinām izskatīt jautājumu par patriotiskās audzināšanas darba samaksu skolu vēstures muzeju pedagogiem, jo šis darbs ir nozīmīgs un darbietilpīgs, kas prasa pedagogu aktraktivitāti un daudz brīvā laika.

 

 

 

Z.Soboļeva

BJC “Rīgas Skolēnu pils”

Rīgas Interešu izglītības metodiskais centra

Izglītības metodiķe